Елена Корджева – Darījumi ar nekustamajiem īpašumiem (страница 5)

– Vecāķi – Rīgas jūras līča krastos izvietots kūrorta rajons. Nosaukums radies, sajaucoties latviešu vecs un līvu aken (delta). Apdzīvotā vieta veidojusies vietā, kur atradās senā Daugavas ieteka jūrā. Kā zvejnieku ciemats pazīstams kopš 17. gs, bet kā peldēšanas kūrorts – kopš 19. gs. Apbūve – privātmājas un vasarnīcas.

Ievērojamās vietas – brīnišķīga, labi aprīkota pludmale, glābšanas stacija, laba infrastruktūra.

Zemgales priekšpilsēta – tas ir Daugavas kreisais krasts Pārdaugava. Priekšpilsētas teritorija ir 41 kv.km, rajons sākas pretim Vecrīgai pie AB dambja un «Gaismas pils». Priekšpilsētas robeža iet pa Daugavgrīvas, Kuldīgas, Dreiliņu, Kalnciema ielām un pa Jūrmalas dzelzceļa līniju līdz pat pilsētas robežai. Piekšpilsēta aptver kreisā krasta dienvidu daļu, ieskaitot Rīgas Televīzijas torni un lielāko daļu Salu tilta.

Zemgales priekšpilsētas mikrorajoni ir Torņakalns, Zasulauks, Āgenskalns, Zaķusala, Lucavsala, Ziepniekkalns, Katlakalns un Zolitūde.

– Torņakalns – līdz 1919. g. krievu val. Торенсберг, vācu val.Thorensberg – savu nosaukumu guvis no vēl 1483. gadā būvētā Rīgas nocietinājuma Sarkanā torņa. Tas bija pats vecākais sargtornis Rīgā. 19. gs. Torņakalns sastāvēja no liela skaita atsevišķu nelielu ciematu, tai skaitā ciemats pie Sarkanā torņa – šodien Vienības Gatve un Jelgavas ielas sākums, Māras dzirnavas, Pūsāķu ciemats, Altonas ciemats, Grāvmuiža u.c..

19. gs. Torņakalns jau ieguva mūsdienu robežas. Tā laika apbūve – vienstāvu un divstāvu privātmājas, koka īres nami apkaimes rūpnīcu strādniekiem, kā arī greznas savrupmājas pie Māras dīķa. Padomju laikā šeit tika uzbūvēti daudzstāvu nami – Staļina, Hruščova laiku un 103. sērijas nami. Ir bijuši izstrādāti projekti šī rajona pārveidošanai par Rīgas administratīvo centru, bet pagaidām tie nav realizēti.

«Gaismas pili», Nacionālās bibliotēkas jauno ēku, var uzskatīt par vienīgo realizēto lielo projektu šajā priekšpilsētā.

No citiem ievērojamiem objektiem ir jāatzīmē Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs, gleznainais Arkādijas parks, Māras dīķis, Akmens dārzs.

Torņakalna dzelzceļa stacijā atrodas 1941. gada deportāciju upuriem veltītais memoriālais – piemiņas akmens «1941», 2000. gadā atklātais piemineklis un koka dzelzceļa vagons, kādos uz Sibīriju tika izvesti Latvijas iedzīvotāji. Katru gadu Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā 14. jūnijā šeit notiek piemiņas pasākumi.

Torņakalna teritorijā atrodas arī Bērnu klīniskā slimnīca.

– Zasulauks, (no vācu Sassenhof – sēdoša sēta), neliels Rīgas rajons kā arī Rīga-Jūrmala-Ventspils līnijas dzelzceļa stacija un vagonu depo. Rajonā ir daudz rūpniecības uzņēmumu. Apbūve – pārsvarā privātmājas, kā arī 2—3 stāvu koka īres nami. 70. gados Botāniskā dārza apkaimē tika uzbūvēti 103. sērijas piecstāvu nami.

Ievērojams objekts – Botāniskais dārzs.

– Āgenskalns (līdz 1919 g. krievu val. – Гагенсберг, vācu val. – Hagensberg). Savu nosaukumu ir guvis no tiesneša Henriha fon Agena vārda, kuram piederēja šī zeme un kur atradās viņa muiža. Rīgas pilsētā tā tika iekļauta 1786. gadā.

Šeit, tāpat kā Grīziņkalnā, Sarkandaugavā un citās Rīgas priekšpilsētās tika būvēti koka nami strādniekiem. Mūsdienās labi saglabājusies Āgenskalna koka apbūve ir koka arhitektūras pērle. Vēlāk tika uzbūvēti arī daudzstāvu mūra īres nami. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara Āgenskalna sila vietā tika uzbūvēts Rīgā pirmais «guļamrajons» Āgenskalna priedes. Te ir nelielas Staļina laika, vēlāk Hruščova laika mājas.

No ievērojamām vietām ir jāmin arhitekta R. Šmellinga projektētais Āgenskalna tirgus – arhitektūras piemineklis un Rīgas lielākā slimnīca – P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Šeit atrodas arī vecais radio tornis, parks pie Māras dīķa, daudz parku un skvēru.

– Zaķusala ir vismazākā un visgarākā no piecām salām Daugavas grīvā. Sala ir izveidojusies vien pirms 300 gadiem un turpina augt. Tagad salas garums sasniedz 3500 m. Apbūve – privātmājas un vasarnīcas. 80. gados uz salas tika uzbūvēts televīzijas centrs un TV tornis. Salu tilts (kādreiz Maskavas tilts) kalpo kā transporta artērija, kura savieno salu ar pilsētu.

– Lucavsala (līdz 1918.g krievu val. – Луцаусгольм, vācu val. – Luzausholm) – pēc Kundziņsalas un Buļļu salas Daugavas lejtecē ir trešā lielākā Daugavas sala. Tās izmērs ir 2 km garumā un 800 m platumā. Nosaukums ir cēlies no iepriekšējā īpašnieka Klausa Lutca, kurš uz salas bija uzbūvējis savu muižu.

Vēl pavisam nesen uz salas atradās dārziņi ar mazām dārza mājiņām. Kopš 2013. gada sala ieguva jaunu veidolu. Tagad šeit atrodas aktīvās atpūtas zona pilsētas iedzīvotājiem, bērnu sporta un rotaļu laukumi, skrejceliņi, kā arī pilsētas pludmale ar glābšanas staciju.

Uz salas atrodas 1891. gadā uzstādītais piemineklis krievu zaldātiem, kuri aizstāvēja salu Ziemeļu kara laikā. Salu tilts savieno salu ar pilsētu.

– Ziepniekkalns atrodas Daugavas kreisajā krastā pretim Ķengaragam. Kādreiz šajā vietā bija Ēbeļmuiža un Šosciems.

Sākotnējā rajona apbūve – privātmājas, vēlāk, sākot ar 20. gs. 50. gadiem parādās daudzdzīvokļu nami, kurus rūpnīcas būvēja saviem darbiniekiem. Ar Baltijas kara apgabala celtnieku palīdzību tika uzbūvēti nelieli rajoni militārām vajadzībām.

Nosacīta robeža starp jauno un veco Ziepniekkalnu iet pa J. Čakstes gatvi, kas atrodas uzreiz aiz parka. Lielākā daļa namu ir sērijveida 602. un 119. sērijas bloku mājas Valdeķu ielas abās pusēs. Izceļas pēdējos gados uzbūvētās sarkana ķieģeļa augstceltnes – individuāli plānotas jaunbūves.

Šeit turpina darboties tādi lieli uzņēmumi kā «Dzintars» un «Latvijas Finieris», kā arī ziedu siltumnīcas.

Ziepniekkalnā Bauskas ielā atrodas Ceļu satiksmes drošības direkcija – CSDD.

Kā ievērojams objekts ir jāmin Ēbeļmuižas parka 9 ozoli. Koki ir ļoti veci ar dobiem vidiem. Pēc 2006. gada vētras viens no tiem, 300 gadus, vecais pazaudēja daļu no zariem.

Zaļenieku un Skaistkalnes ielu apkaimē ir saglabājušās zemās kāpas.

Ziepniekkalna kapos, vienos no pirmajiem kapiem priekšpilsētā, apglabāti 1905. gada revolūcijas upuri. Blakus E. Upenieces veidotais piemineklis (1956)

– Katlakalns – vistālāk uz dienvidiem izvietojies Rīgas rajons Daugavas kreisajā krastā pie nobrauktuves no Dienvidu tilta, kas to savieno ar Ķengaragu. Galvenās rajona ielas ir Bauskas iela, J. Čakstes gatve, Ziepniekkalna iela. Rajonā pārsvarā ir privātā un rūpnieciskā apbūve. Tomēr šis rajons attīstās, par to liecina SEB bankas jaunais administratīvais korpuss, tiesa, tas atrodas praktiski aiz pilsētas robežas Valdlaučos. Ir pamats gaidīt, ka nākotnē šis rajons kļūs par savdabīgu centru, kas savienos Ķekavu, Valdlaučus un Bišumuižu.

– Zolitūde – apbūves laika ziņā pēdējais Rīgas «guļamrajons». Nosaukums nāk no Zolitūdes muižas (no franču vārda Solitude – vientulība, nomaļa vieta, tuksnesis), kura agrāk atradās šajā teritorijā. Kopš 20. gs. sākuma rajonā tika veikta vienstāvu privātā apbūve, vēlāk šeit parādījās divstāvu mūra īres nami. Astoņdesmitajos gados rajonā tika strauji būvēti 119. sērijas 6—10 stāvu nami un 114. sērijas nami. Blakus esošā lidosta administratīvi attiecas uz Rīgai piekļaujošos Mārupes novadu, kas robežojas ar Zolitūdi.

Kurzemes rajons – vēl viens rajons Daugavas kreisajā krastā, tā platība ir 79 kv. km. Rajons robežojas ar Zemgales priekšpilsētu un aizņem Pārdaugavas ziemeļu daļu. Rajons sākas pie Vanšu tilta un beidzas Rīgas jūras līča piekrastē. Rajonā ietilpst Ķīpsala, mikrorajoni Iļģuciems, Imanta un Bolderāja.

– Ķīpsala (līdz 1919. g. krievu val. – Кипенгольм, vācu val. – Kiepenholm), agrāk to sauca Žagaru sala. Salas vārds tieši saistīts ar zvejnieku ģildes vecāko Žagara un Ķīpas vārdiem, kuri ir vadījuši uz salas dzīvojošo zvejnieku saimi. Līdz 17. gs. beigām abi vietvārdi ir bijuši vienlīdz lietoti, tomēr beidzot oficiālajos dokumentos nostiprinājies Kiepenholmas vārds.

Salas garums 2,7 km, platums – 0,5 km. No Daugavas kreisā krasta atdalīta ar Zundas atteku. Uz salas var nokļūt pa Vanšu tiltu.

Salas ziemeļu daļas apbūve ir unikāla, sastāv no mazstāvu mājām, daudzas no kurām ir saglabājušās pat no 17. gadsimta. Uz salas ir arī mūsdienīgas daudzstāvu mājas un rindu mājas. Uz Ķīpsalas atrodas «Swedbank» biroju ēka «Saules akmens», bijušais preses nams, izstāžu zāle «Ķīpsala», baseins, viesnīca «Islande», daļa RTU mācību korpusu un tirdzniecības centrs «Olimpija».

– Iļģuciems. Rajona nosaukums nāk no Svētā Gara konventa, kas šajā apkaimē bija uzbūvējis muižu Hilgen geest have (Svētā Gara sēta). Vēlāk nosaukums ir transformējies un ieguvis mūsdienu skanējumu.

Iļģuciems tika pievienots Rīgai 1786. gadā, un tā bija vienīgā priekšpilsēta, kur nebija nekādu būvniecības ierobežojumu, drīkstēja būvēt ne vien koka, bet arī mūra ēkas.

Sākotnēji rajona dzīve noritēja ap Daugavgrīvas ielu, tā bija sava veida vietējās nozīmes «Brodveja». Tā laika apbūve šajā rajonā ir saglabājusies līdz mūsdienām. 20. gs. 50. gados rajons sāka attīstīties uz Grīvas rajona daudzstāvu Hruščova laika namu rēķina. Vēlākajos gados parādījās vecie un jaunie lietuviešu projekti, 467. un 602. sērijas 9-stāvu nami, kā arī specprojekti.

Protams, pati ievērojamākā vieta šajā apkaimē ir Dzegužkalns – visaugstākais punkts Rīgā. Šeit jau vairāk kā 100 gadus atrodas parks ar brīnišķīgu skatu uz Vecrīgu. Vēl viens ievērības cienīgs objekts ir Nordeķu muiža – izcils baroka laikmeta arhitektūras piemineklis, kas atrodas Buļļu ielā 16. Nu, protams, arī slavenā Iļģuciema alus darītava, kur ražo slaveno «Iļģuciema tumšo» alu.